Uzņēmēja: “Cilvēkiem ar invaliditāti traucē sociālie stereotipi”

Uzņēmēja: “Cilvēkiem ar invaliditāti traucē sociālie stereotipi”No Natālijas Jermolajevas personīgā arhīva

Kā Rīgā dzīvo cilvēki ar īpašām vajadzībām? Vai viegli atrast darbu un kļūt sociāli aktīviem? 30. augustā no plkst. 11:00 līdz 15:00 Āgenskalna tirgū būs divi integrācijas pasākumi “Cilvēks tirgū”. Piedaloties dažādās bezmaksas programmās, apmeklētāji paši varēs sajust, ko nozīmē būt par invalīdu. Viena no pasākuma dalībniecēm, sociālā uzņēmēja, zīmola “OWA” izveidotāja Natālija Jermolajeva mums pastāstīja par darbā iekārtošanās grūtībām cilvēkiem ar invaliditāti.

Tagad ļoti daudz runā par sociālo uzņēmējdarbību, par cilvēku ar īpašām vajadzībām integrāciju sabiedrībā. Ne visi saprot, kā tas notiek praksē.

Mums ir klasisks bizness. Pirms dažiem gadiem arī mēs ar draudzeni izdomājām tobrīd Rīgā unikālu uzņēmējdarbību – pirmo zīmolu Latvijā, kas piedāvā apģērbu ar grafiskām uzdrukām un uzdrukām, kas zīmētas ar akvareļu krāsām un pārnestas uz audumu, izmantojot sublimācijas drukas tehniku. Tas nozīmē, ka mēs veidojam preces visiem cilvēkiem. Mūsu produkcijā nav nekāda sociālā zemteksta.

Bet mūsu sociālais uzdevums ir motivēt jaunas sievietes ar invaliditāti iegūt labu izglītību, strādāt ikdienišķā darbā un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Man pašai ir otrās grupas invaliditāte, un es redzu, ka mūsu sabiedrībā ir milzīga problēma ar stereotipisku domāšanu. Daudzi cilvēki ar īpašām vajadzībām neiegūst nekādu izglītību. Viņiem pašiem un viņu vecākiem šķiet, ka izglītība ir kaut kas nevajadzīgs. Kaut kas, kas viņiem kaitēs, jo varbūt viņi no valsts saņems mazāku palīdzību vai apdraudēs savu bērnu eksistenci. Vēl viens stereotips, kas izveidojies padomju laikos, ir tas, ka eksistē tā saucamās “nestrādājošās grupas”. Tas nozīmē, ka ar invaliditāti kategoriski nedrīkst strādāt. Un tad, ja invalīds strādās uz pilnu slodzi un dzīvos pilnvērtīgu dzīvi, tad viņam atņems atbalstu.

Bet patiesībā tā taču nav. Un iznāk, ka daudzi cilvēki ar invaliditāti stereotipiskas domāšanas dēļ paliek “aiz borta”?

Jā. Beigās mēs esam sabiedrībā, kur cilvēks ar invaliditāti nevar iegūt darbu. Tas ir tādēļ, ka viņiem ir nepilnīga izglītība, viņi nezina pilnvērtīgas dzīves modeli, ka vispirms ir jāmācās, pēc tam jāmeklē darbs, jāsaņem alga un patstāvīgi jāapmaksā rēķini. Viņi nezina, ka tas viss ir iespējams. Un pabalsts nav domāts tikai izdzīvošanai, bet arī zāļu un ārstēšanās apmaksāšanai. Protams, šis modelis nav piemērots cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem un smagu invaliditāti. Bet daudzi var strādāt.

Sākotnēji izveidojas apziņa, ka, ja jau kāds ir invalīds, tad šis cilvēks nevarēs un nedrīkstēs strādāt. Viņu nesagatavo pilnvērtīgai dzīvei. Pat speciālās iestādes, kas apmāca invalīdus, negatavo speciālistus. Tā visbiežāk ir tikai socializācija, laika pavadīšanas veids. Reālajā dzīvē pat pasniedzēji nesniedz nepieciešamās iemaņas, jo viņi nesaprot, kā invalīdi var strādāt. Viņi var uzņemt cilvēku, kas pārvietojas ratiņkrēslā, un apmācīt šūšanā. Un cilvēki pabeidz mācību iestādi, lai gan prot šūt ar šujmašīnu tikai ar rokām. Viņiem izsniedz diplomu. Bet pēc tam viņi nekur nevar atrast darbu, jo visur tiek izmantotas ar kāju darbināmās šujmašīnas, ir vajadzīgs ātrums un alga atkarīga no padarītā. Reizēm piedāvā darbu, kas neatbilst iespējām. Piemēram, cilvēkam, kurš nedzird, var piedāvāt darbu pie tālruņa. Tātad fiziski nav iespējams strādāt iegūtajā profesijā.

Daudziem šķiet, ka invaliditāte ir tikai vai nu izteikti garīga, vai tāda, ka cilvēks pārvietojas tikai ratiņkrēslā. Bet ir slimības, ar kurām tikai ir jādzīvo nedaudz citādi, jāpielāgo sava sadzīve un apzināti jāizvēlas profesija. Katram būs savs individuālais modelis.

Par ko lai šie cilvēki mācās?

Ir virkne jomu, kur ir vajadzīgas garīgās spējas – viss, kas saistīts ar datoriem, grāmatvedība. Tur vajadzīgas prāta iemaņas un prāta patēriņš. Tomēr arī šeit ir problēmas: cilvēki ar invaliditāti bieži mācās mājās, bet tās ir 2-3 mācību stundas nedēļā, apvienotie priekšmeti. Bieži viņu zināšanas kaut vai parastajā matemātikā ir vājas. Ir sajūta, ka neviens šajā sabiedrībā nav ieinteresēts, lai cilvēki ar invaliditāti kaut kur iestātos un spētu dzīvot patstāvīgi. Turklāt, ja bijusi tikai mājas apmācība, tad ir nepietiekamas socializācijas iemaņas. Šis nelabvēlīgais scenārijs jau ir iepriekš izveidots. Neviens nedomā par to, ka vecāki nedzīvo saules mūžu, un par to, kā šie bērni spēs dzīvot tālāk. Svarīgi ir tikai tas, lai šobrīd viņi kaut kā būtu nodarbināti.

Jūs ne tikai atradāt darbu, bet arī organizējāt biznesu. Vai cilvēkam ar invaliditāti ir grūtāk nodarboties ar uzņēmējdarbību?

Protams! Man ir mazāk laika nekā parastam cilvēkam, jo pastāvīgi nepieciešamas fizioterapijas, regulāri ārstu apmeklējumi. Bet tas novērš uzmanību no savām iekšējām problēmām. Man ir vairāki pazīstami cilvēki, kuriem ir vēzis, bet viņi nav pārstājuši strādāt. Viņi saka, ka pastāvīga aizņemtība viņiem palīdz vieglāk pārciest savu diagnozi.

No Natālijas Jermolajevas personīgā arhīva

Kā jūs mainījāt savu uzņēmumu, lai jums pašai būtu ērti strādāt?

Mums ir uzstādīti elektriskie galdi ar pacēlājiem, kurus var pielāgot savam augumam. Ir mīkstās mēbeles, lai varētu atgulties, ja esi noguris. Bet ne katrs darba devējs ir gatavs pārveidot savu telpu aprīkojumu. Tā kā es mācos, ne katra mācību iestāde meklē telpas, kur var mācīties cilvēki ar ierobežotām iespējām.

No Natālijas Jermolajevas personīgā arhīva

Mums ir arī motivācijas programma. Papildus tam, ka es nodarbojos ar parastu pārdošanu, es piedalos dažādās akcijās un programmās, lai ar savu piemēru parādītu, kā invalīdi var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un strādāt. Starp mums un sabiedrībā nepareizi tiek reaģēts uz tādiem cilvēkiem: vai nu pret mums noslēdzas, vai žēlo.

No Natālijas Jermolajevas personīgā arhīva

Oktobrī mēs plānojam pārformēties un pieņemt darbā četrus speciālistus, kuri ir invalīdi. Mēs nevaram pieņemt kādu apmācībām, bet caur “Altum” esam gatavi dot darbu šuvējai, šuvējas palīgam un mārketinga speciālistam. Bet caur Valsts nodarbinātības dienestu mēs meklēsim pārdevēju.

No Natālijas Jermolajevas personīgā arhīva

Šie cilvēki strādās mazāk stundu? Kāda būs atšķirība?

Nē. Sociālā uzņēmējdarbība to nenozīmē. Mēs nevaram mainīt darba laiku, jo esam veikals. Būtība ir tajā, ka tā nav labdarība un mēs nepiedāvājam strādāt mazāk vai pārdot tikai „ķeksīša pēc” kaut kādas nesaprotamas lietas, lai kāds žēluma pēc tās pirktu. Mēs vēlamies, lai cilvēkiem ar invaliditāti rastos apziņa, ka darbs netiek dots žēluma dēļ, ka tā nav vieta, kur var tikai saņemt algu un kaut ko padarīt. Sociālais bizness ir pilnvērtīgs darbs, bet citādi izveidots, daudz labvēlīgāki nosacījumi. Tā ir tāda vieta, kur viņi var ērtāk strādāt un vispār var strādāt.

Vai bieži citi cilvēki ar invaliditāti, redzot jūsu veiksmi, jautā: “Ar ko sākt?”

Ļoti bieži nākas palīdzēt cilvēkiem izvēlēties. Pie manis vēršas cilvēki ar nopietnām fiziskām problēmām. Vēlas iegūt profesiju, kam nepieciešama fiziska veiklība. Es cenšos viņus atrunāt. Invalīdiem ir svarīgi strādāt regulārā darbā un tādā darbā, kur maksā sociālās iemaksas, jo no tā ir atkarīga invalīda pensija. Bet daudzi to nezina! Ja cilvēkam ir laba izglītība un darbs, tad viņš nākotnē varēs saņemt normālu invaliditātes pensiju.

No Natālijas Jermolajevas personīgā arhīva

Vai tas arī ir stereotips, ka cilvēkiem ar invaliditāti maksā mazāk?

Nē, mūsu sabiedrībā tā ir taisnība. Bija pat skandāls, kad viens uzņēmums saņēma dotācijas par to, ka darbā iekārtoja invalīdus, apmēram 200 000 eiro. Lielākoties tika nopirktas iekārtas, bet cilvēkiem ar invaliditāti maksāja līdz 30 eiro mēnesī, dodot darbu pāris stundas dienā. Un iznāk, ka invalīdi faktiski strādāja bez maksas!

No Natālijas Jermolajevas personīgā arhīva

Diemžēl ir arī cits nepatīkams aspekts. Daudzi cilvēki ar invaliditāti paļaujas uz žēlumu. Lūk, viņi dara kaut kādas lietas, kas jau 30 gadus nav modernas un nevienam nav vajadzīgas, kaut kādas blūzītes, ada zābaciņus, taisa ādas maciņus, bet to pērk žēluma dēļ. Tā nedrīkst. Tā nav palīdzība!

Kā tad vajag? Kā vispār saprast cilvēkus ar invaliditāti? Pret to taču neviens nav nodrošināts, jebkurā dzīves brīdī …

Mēs piedalāmies un veicam dažādus integrācijas pasākumus. Šosvētdien būs viens no tādiem Āgenskalna tirgū. Piedalīsies dažādas sabiedrības, kas  veido preces un pakalpojumus invalīdiem. Mēs, piemēram, vadīsim meistarklasi par zīmēšanu uz auduma. Būs viena meitene, kas uzaugusi neredzīgu vecāku ģimenē. Viņa veido spēles, kuras vienlaikus var spēlēt redzīgi un neredzīgi bērni. Pasākuma apmeklētājiem būs iespēja pārvarēt šķēršļu joslu invalīdu ratiņos. 

No Natālijas Jermolajevas personīgā arhīva

Viens no galvenajiem pasākuma notikumiem būs stand-up, kurā piedalīsies trīs pazīstamas sievietes ar ierobežotām iespējām. Viņas humoristiskā veidā pastāstīs par savu ikdienu. Daudzi no tā baidās un uzskata, ka invaliditāte nav ironijai piemērota tēma, vai arī tieši pretēji – izmanto melno humoru. Bet meitenes parāda to, kā viņas dzīvo, un nebaidās parādīt, ka dzīvot ar humoru var pat invalīdu ratiņos. Šeit arī varēs sīkāk uzzināt par žestu valodu un Braila rakstu, kā arī piedalīties mākslas terapijā un semināros par taktīlo mākslu vai paspēlēt boču cilvēkiem ar ierobežotām iespējām. Dalība pasākumā ir bez maksas.

Starp citu, jūs mācīsit veidot uzdrukas. Bet kādas uzdrukas jūsu veikalā šogad ir vispopulārākās?

novosti

Mums pārsvarā ir uzdrukas ar dzīvniekiem. Katru reizi tā ir liela loterija. Šajā gadā vispopulārākie, kas principā arī sasaucas ar Rīgas tēmu, ir kaķi. Kaķus nopirks jebkādus, pat ja mājās ir cits kaķis. Man mājās ir balts pūkains kaķis, bet uz krekla – sfinksas kaķis. Suņu mīļotāji tā nekad nedarīs – ja man ir korgijs, es nevilkšu kreklu ar pūdeli. Jāņem vērā arī citi aspekti. Tika uzzīmēts korgijs ar izplestām ausīm, bet profesionāļi saka, ka šis suns ir iebiedēts. Nācās pārzīmēt. Ļoti bieži ilgi gaidītā uzdruka ir izveidota, bet to nepērk. Savukārt tika uzzīmēts eksperimentāls variants, un tam pēkšņi ir pieprasījums! Tagad nejauši populāra kļuva uzdruka ar franču buldogu. Modē vēl ir mopsis, čivava un Stafordšīras bulterjers. Reizēm modi nosaka filmas un multfilmas, Tagad strādā divi mākslinieki, reizēm darbā pieņemam citus autorus. Sākumā zīmējums tiek veidots uz papīra, pēc tam pārnests uz krekla. Tas nenomazgājas, jo nav uzlīme, bet nokrāsotas šķiedras. Četru gadu laikā mums tā ir izveidojušies 70 autoru attēli, par kuru audekliem ir kļuvuši balti krekli.

No Natālijas Jermolajevas personīgā arhīva

If you have found a spelling error, please, notify us by selecting that text and pressing Ctrl+Enter.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Spelling error report

The following text will be sent to our editors: