Neredzīgo pasaule: Rudīte Vēvere, ieguvusi divas izglītības: „Dodiet man iespēju strādāt!”

Neredzīgo pasaule: Rudīte Vēvere, ieguvusi divas izglītības: „Dodiet man iespēju strādāt!”Foto: Facebook

Cilvēki ar īpašam vajadzībām Latvijā spiesti saskarties arī ar īpašiem izaicinājumiem. Kā izdzīvot sarežģītajos apstākļos, kā pierādīt, ka neskatoties uz fiziskām īpatnībām, tu esi pilnvērtīgs sabiedrības loceklis? Par nožēlu Latvijā bieži vien tas ir stāsts nevis par cilvēku toleranci un valsts palīdzību, bet par rakstura spēku. Tādu, kas piemīt Rudītei Vēverei.

Pilnīgi neredzīga sieviete, kas tomēr pabeigusi Latvijas Universitātes P.Stradiņa Medicīnas koledžu, pēc tam ieguvusi bakalaura grādu specialitātē „Sociālā reabilitācija” Baltijas starptautiskā akadēmijā, un tomēr pēc iegūtās izglītības nevarēja atrast darbu.

Kādās nozarēs jūs centāties atrast darbu?

90.gados es strādāju uzņēmumā neredzīgajiem. Mēs strādājām pie konveijera. Pēc tam uzņēmumu likvidēja. Tad es sāku domāt, ka vajag kaut ko mainīt savā dzīvē. Sāku meklēt darbu.

Tur, kur vajadzēja atbildēt uz zvaniem, kā callcentrā, man pasvieda lapiņu un teica: „Izlasiet tālruņu numurus, tad mēs jūs paņemsim. Nē ‒ uz redzēšanos”. Es prasīju, lai šo lapiņu iedod līdzi uz mājām, es pati pārrakstīšu numurus un nākamajā dienā tos zināšu. Bet nē. Sajūta bija ne no labākajām, bet apvainotie, kā saka, pienes ūdeni.

2000.gadu sākumā neredzīgajiem piedāvāja klūgu pīšanas kursus, un es tos pabeidzu. Mēģināju kaut ko pārdot no saviem izstrādājumiem, bet pircēju bija maz. Tad es aizgāju uz datoru kursiem neredzīgajiem un varēju izpildīt grāmatu rediģēšanas darbus, bet tas bija pagaidu variants.

2011.gadā mani daudz jaunāki neredzīgie paziņas pierunāja mani aiziet kopā ar viņiem iesniegt dokumentus P.Stradiņa Medicīnas koledžā sociālā rehabilitologa specialitātē. Un tā sanāca, ka viņi neiestājās, bet es ‒ jā (smejas ‒ red. piezīme).

Kā noritēja mācības?

Labi. Tiesa, kad es iestājos, pieņemt mani negribēja. Viņi nesaprata, kā es mācīšos un apmeklēšu visas nodarbības ‒ es dzīvoju Rīgā, bet lekcijas notika Jūrmalā. Bet man tāds raksturs ‒ ja es kaut kur nokļūstu, tad man jāpierāda, ka es varu. Parādi mācībās man nebija, trīs reizes nedēļā braucu uz Bulduriem ‒ pat bez asistenta. Es uzskatīju, ka man pašai jāiekļaujas kolektīvā ‒ bez sveša cilvēka blakus. Sarunājām ar meitenēm no grupas, kas brauca uz lekcijām no Rīgas uz Jūrmalu un atpakaļ ‒ viņas man palīdzēja. Koledžu es veiksmīgi pabeidzu pēc diviem gadiem.

Jūs atradāt darbu atbilstoši specialitātei?

Domāju, ka atradīšu viegli, jo sludinājumu bija daudz, bet tā jau nebija. Nosūtu CV, viss labi, ierodos uz pārrunām ‒ man uzreiz atsaka.

Turklāt oficiālā atruna bija tāda ‒ jums ir pirmā līmeņa profesionālā izglītība, bet vajag augstāko. Nodomāju, labi, un ieguvu augstāko izglītību.

Man bija svarīgi noiet visu šo ceļu, lai citiem neredzīgajiem pierādītu, ka viņi var pabeigt augstskolu. Es iestājos Baltijas starptautiskā akadēmijā un šī gada janvārī oficiāli kļuvu par darbinieku ar augstāko izglītību.

Kā tas iespējams mācīties, neko neredzot?

Visas lekcijas ierakstīju diktofonā, visus darbus izpildīju datorā un nosūtīju.

Ko Jūs varat darīt darbā atbilstoši specialitātei?

Sociālais rehabilitologs palīdz cilvēkiem, kas kļūst par invalīdiem, pielāgoties dzīvei no jauna. Jāmācās no jauna praktiski visu. Dzīvē visādi var gadīties, cilvēkam vajag palīdzēt saprast, ka viņš nav viens pats.

Un no jauna sākāt sūtīt CV?

Pārsteidzošākais ir tas, ka es izrādījos nevajadzīga pat Neredzīgo reabilitācijas centrā.

Viņi negrib ņemt darbā neredzīgos, kaut gan tieši es zinu, kā ikdienā dzīvot akla cilvēka dzīvi, un veiksmīgi tieku ar visām lietām galā. Mani diplomi iestādi nepārliecināja.

Es aizgāju uz sociālo iestāžu Atvērto durvju dienu. Iepazinos ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Saskārāmies ar to, ka lai paņemtu darbā invalīdu, uzņēmumam nākas nokārtot birokrātiskas procedūras. Šobrīd mani noformē darbā sabiedrības Rūpju bērns dienas centrā Cerību ligzda. Ļoti ceru, drīz uzsākt darbu. Vadīšu pīšanas pulciņu bērniem, un iespējams, nodarbošos ar sociālo rehabilitāciju.

Kad Jūs pazaudējāt redzi?

Piedzimstot, man ārsti iepilināja acīs jodu. Šodien grūti pateikt, kā un kāpēc tas notika ‒ nejauši vai tīšām, bet redzi es pazaudēju.

Kā tikāt galā bērnībā?

Paldies Dievam, mani vecāki par mani pārmērīgi nerūpējās. Man ir vēl vecākais brālis un jaunākā māsa. Es auklēju māsu, bet mamma man uzticēja ļoti daudz mājas darbus, un es iemācījos darīt visu ‒ varu arī veselos pārspēt. Brālis mani iemācīja rakstīt ar drukātiem burtiem, un es ļoti vēlējos mācīties pēc normālas ābeces, bet nācās apmeklēt internātskolu neredzīgajiem Juglā.

Vienmēr skraidīju kopā ar brāli ‒ ja viņš kāpa kokā, tad es pakaļ viņam. Es nebiju mierīgs bērns un nevarēja pieņemt, ka esmu akla. Turklāt bērnībā es kaut kā vēl atšķīru krāsas, bet tagad tikai gaismu. 

Vai, Jums, ir ģimene, bērni?

Jā, man ir divi dēli ‒ Kaspars un Oskars, mazdēls Markus un mazmeita Kerija. Vīrs jau sen miris, viņam bija ļoti stipra tuvredzība, bet bērniem ar redzi viss kārtībā. Vecākais dēls jau dzīvo atsevišķi.

Kā izdevās pieskatīt bērnus, ja esat neredzīga?

Nu nē. Sarežģītāk bija, ja bērnu vajadzēja vest uz slimnīcu, tad mani ar viņu uz nakti neatstāja, tieši tāpēc, ka esmu neredzīga. Bet tā ‒ ar bērniem viss kas var atgadīties arī redzīgiem cilvēkiem. Mani bērni vienmēr bija patstāvīgi un vienmēr zināja, ka uz invalīdiem nevar rādīt ar pirkstu. Viņi nekad no manis nekautrējās.

Nedomājāt par suni pavadoni?

Nē, tas ir ļoti nopietns lēmums, jo tad man jābūt atbildīgai arī par suni, bet tam nepieciešama  aprūpe un ikdienas pastaigas. Pagaidām neesmu gatava.

Runā, ja kādam ir kāds fizisks trūkums, tas tiek kompensēts. Jums ir laba dzirde?

O, jā (smejas ‒ red. piezīme). Es vienmēr zināju, kurš tieši no maniem bērniem pabrauc garām logam uz riteņa. Vienreiz dēlam nozaga velosipēdu, bet pēc tam kāds pabrauca uz tā garām mūsu logam, un es piezvanīju dēlam: „Paskaties, vai tas nav tavs velosipēds?”. Tā arī bija. Aizgājām pie tā zēna mātes un velosipēdu atgriezām.

Bez vīra grūti bija audzināt bērnus?

Jā, protams. Bija laiki ar parādiem par dzīvokli, tajā laikā es uzņēmos jebkuru darbu, piemēram, iepakoju zobu birstes. Apmainīju dzīvokli uz mazāku un tiku galā.

Un pabalsti?

Ar invaliditātes pensiju ar bērniem neizdzīvot.

Vai nebija radusies doma aizbraukt uz ārzemēm, kur cilvēkus ar īpašām vajadzībām daudz veiksmīgāk iekļauj sabiedrībā?

Bija, protams. Ja zinātu valodas, sen jau būtu aizbraukusi, bet valoda man padodas sarežģīti. Vienu reizi bija iespēja aizbraukt uz ārzemēm tieši pēc manas specialitātes ‒ ar papildu apmācības iespējām un algu 1800 eiro apmērā, bet angļu valodas nezināšana tam traucēja.

Jūs, kura cīnās un sasniedz, visdrīzāk, izņēmums neredzīgo vidū? Vai tādu daudz?

Es neteiktu, ka tādu daudz. Visbiežāk neredzīgie dzīvo savā pasaulē ‒ neredzīgo ciematā. Apmeklē dienas centru, kaut ko ada, lasa grāmatas. Tā diena paiet. Lielā pasaulē viņi apjūk un nevar pretoties sabiedrībai, kura ne vienmēr ir laba. Pastāv liela iespēja sastapt redzīgos, kas uz neredzīgā lūgumu var atbildēt ar rupjību.

Kā Jūs dzīvojat mūsu pilsētā? Ar kādām problēmām saskaraties?

Tieku galā. Protams, vēlētos daudz uzlabot. Piemēram, lai sabiedriskā transporta vadītāji, piebraucot pie pieturas, nosauktu maršruta virzienu mikrofonā. Savādāk var iekāpt un aizbraukt tev nevajadzīgā virzienā. Signāli pie luksoforiem ne visur vēl uzstādīti. Un, vispār gribētos, lai vadītāji būtu daudz uzmanīgāki, ja redz, ka ceļu šķērso cilvēks ar spieķi.

Ko Jūs vēlaties no sabiedrības?

Dodiet man iespēju strādāt, un naudu, kas paredzēta asistentiem, pārskaitiet tieši invalīdiem ‒ es pati sarunāšu pavadoni, kad man to vajag. Asistentu ne vienmēr var izsaukt, daudz lieku atskaišu, un es esmu pieradusi paļauties uz sevi. Es zinu ceļu, pa kuru es braucu, es bez problēmām to daru pati. Šobrīd apgūstu navigācijas lietotni kājāmgājējiem.

Kas ir tas, ko Jūs nevarat?

Es nevaru vadīt mašīnu (smejas ‒ red. piezīme). Un arī svešā vietā sākumā jāiemācās orientēties. Lielveikalos dažreiz vajadzīga palīdzība, bet var pasūtīt tiešsaistē. No bada nenomiršu.

Jums patīk gatavot?

Jā, es gatavoju daudz sagataves ziemai ‒ gurķus, tomātus, kāpostus, bietes, ievārījumus. Cenšos, lai produkti nepazustu ‒ tās ir atmiņas par laiku, kad gandrīz nebija, ko ēst. Mīlu cepeškrāsnī gatavotus produktus. Bērniem vienmēr cepu pīrādziņus, cepumus, ja vajadzēja nest uz skolu. Atceros, kad dēlam Kasparam bija četri gadi, viņš atteicās viesos ēst Staburadzes torti un paziņoja, ka ēd tikai mammas ceptās tortes (smejas ‒ red. piezīme).

Vai Jums ir svarīgi, kā izskatāties?

Jā. Spogulī sevi neredzu, bet nekad neiziešu no mājām bezgaumīgi ģērbta. Veikalā, ja pērku kaut ko sev no apģērba, jautāju pārdevējiem, kā esmu piemeklējusi krāsu kombināciju. Bet man pašai ir teicama gaume. Kad mājās norit remonts, vienmēr jautā man, kādas krāsas kombinācijas piemeklēt atbilstoši tapetēm. Mans tēvs labi zīmēja, laikam šīs mākslinieciskās spējas piemīt arī man ‒ bērnībā es arī daudz zīmēju.

novosti

Varbūt arī koncertus, teātrus apmeklējat? Ja ir nauda biļetēm un ir ar ko iet ‒ obligāti. Un ļoti patīk dejot. Man vajag kaut reizi gadā aiziet uz ballīti padejot. Dejas mani atbrīvo!

Ja esat atradis/-usi pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, iezīmējot šo tekstu un nospiežot Ctrl + Enter.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: